Iepazīstieties – Diāna ir Aero.lv ceļojumu eksperte, kas rūpējas par ekskluzīviem klientu ceļojumiem, viņas somā ir īpašas eksotisko ceļojumu garšas. Taču, kad viņa nestrādā, ceļo pati! Bagātīgu ceļošanas pieredzi sakrājusī Diāna ceļojumus skata ar dziļāku, caururbjošāku skatienu, tādēļ klausīties viņas stāstījumos ir ne tikai ļoti interesanti, bet arī noderīgi.

Pati pirmā par to pārliecinājās Aero.lv komandas biedre Greta, kas sarunājās ar Diānu un uzklausīja viņas ceļojuma iespaidus par Maroku. Ceļojumu stāsti patiešām iedvesmo!

Diāna, kas bija impulss, kas lika tev izvēlēties Maroku par sava ceļojuma galamērķi? Ar ko tevi piesaistīja šī valsts?

Būdama maza meitene, izlasīju daudz austrumu pasaku – aladini, lidojošie paklāji, brīnumlampas – tas viss ļoti saistīja. Maroka man bija kā savāds noslēpums ar sevī ieskautām bērnības pasakām, noslēpumiem, ko vēlējos atklāt.

Īpaši valdzina un interesējos par mistiskām lietām, varbūt tieši tādēļ tik ļoti saistīja Marokas mistiskums, tik ilgu laiku manī mitusī neziņa, ko vēlējos pati ieraudzīt realitātē.

Maroka

Ar ko šī valsts tev asociējas tagad?

Ar krāsām, kņadu. Šī valsts patiešām māk sevi reklamēt un aicināt ciemos. Kad domā par Maroku, galvā rodas tēlainas ainas ar brīvi plūstošu sulu, mirdzošām ielām, aktieriem, uz kuru pleciem lokās čūskas, redzi kalnus, okeānu, tuksnesi.

Maroka apvieno visus četrus gadalaikus vienā valstī: dienā šeit ir karsti kā vasarā, bet kalnu virsotnēs ir redzams sniegs, tuksnesī naktī ir vēss kā agrā rudenī vai pavasarī. Ne katra valsts saviem viesiem var parādīt jūru, kalnus, tuksnesi, ūdenskritumus. Maroka ir visa pārpilnība, un vienam cilvēkam tā var asociēties ar tirgus troksni, kaulēšanos, ielas ārstiem, nākotnes pareģiem, bet citam ar mierīgu atpūtu pie okeāna, sērfingu, kaitbordu utt. Maroka sola ļoti daudz un neatstāj vienaldzīgus.

dahla

Kāds bija tavs ceļojums? Kādos apstākļos ceļoji, kas bija ieplānots un vai izdevās savu plānu izpildīt?

Ar vīru bijām vienojušies, ka pirmā nedēļa būs vairāk paredzēta viņam, bet otrā man, tāpēc vispirms devāmies uz Dahlu – vienu no pasaules skaistākajām vietām, neatklātu kaitotāju paradīzi. Lai novembrī nodarbotos ar šo sportu, šeit ir vislabvēlīgākie apstākļi – vējains, bet siltums ir kā labas Latvijas vasaras laikā – 25-27 °C. Tad, kad vīrs kaitoja, es nodarbojos ar jogu, lasīšanu.

Otrajā nedēļā vairāk pildījām manas vēlmes, bet es visvairāk sapņoju ieraudzīt īsto Marokas kultūras pusi, tāpēc devāmies Marakešas virzienā. Ar vilcienu ieradāmies Kasablankas starpstacijā. Šī pilsēta ir rūpnieciska, šķiet, bez jebkādas harizmas, un tajā neko interesantu nemanīju, līdz neieraudzīju jūras krastā stāvošu, ar baltu marmoru, arkām, mozaīku krāsām greznotu slaveno mošeju, kuras durvis sniedzas līdz pat debesīm.

Staigājot tai apkārt pa marmora taciņām, var sajusties kā Aladina sieva. Šī mošeja bija tik iespaidīga un majestātiska, ka mēģināju tās skaistumu iemūžināt ar fotoaparātu, bet neizdevās. Žēl, arī iekšā netikām ielaisti – iedomājos, ka musulmaņi ļoti ciena šo intīmo lūgšanas mirkli, taču šo Dievnamu (Lielā Hasana II mošeja) patiešām ir vērts redzēt.

liela-hasano-II-moseja

Nu, un mana izsapņotā Marakeša – īsta Marokas kultūras galvaspilsēta. Šeit, tā sakot, arī salikās visi punkti uz i, kad gribas saprast, kas tā Maroka tāda ir. Viens no maniem sapņiem bija padzīvot vietējā riādā. Tā ir autentiska musulmaņu, arābu dzīves vieta.

Riādu tradīcija radās musulmaņu sieviešu ierobežotās publiskās dzīves rezultātā. Tā kā viņas neizlaida pat uz ielas, vīrieši savām sievām sāka veidot dārzus mājās. Pašas riādas centrā, kas parasti ir kvadrāta formas, ir ierīkots iekšējais pagalms – savdabīga atpūtas oāze ar visu paradīzes atribūtiku: botānisko dārzu, strūklaku, kristāla gaismekļiem, mēbelēm ar zellige flīzēm. Riādā viss ir citādāk. Šeit atrodoties, jūti, ka patiešām esi Marokā, un sāc nemanāmi lūkoties apkārt, cerot ieraudzīt Aladinu. Kā zināms, Marakešai ir raksturīgi mazu, juceklīgu ielu labirinti, tāpēc atrast riādu pašiem bez vietējo iedzīvotāju pavadoņiem nav iespējams.

Nākamais Marakešas seju atspoguļojošais simbols ir Jemma El Fna laukums. Pa dienu tas ir mierīgs, vienāds, bet naktī absolūti mainās – satumstot, ap plkst. 7.00 vakarā, šeit pārdevēji saliek galdus ar ēdienu, laukums ieslīgst dūmos, čirkstināšanā, smaržās.

riads

Ko varētu pastāstīt par Marokas iedzīvotājiem, viņu ēdienu, kultūru? Ko interesantu pamanīji? Kādu Marokas gaisotni sajuti?

Aizverot acis Marakešā, sajutu, cik daudz emociju spraucas iekšā. Jo šeit visa ir tik daudz: cilvēku, skaņu, krāsu, ēdienu, vīraku, ēterisko eļļu smaržu. Vieniem ceļotājiem tā visa ir too much, bet, kad pieņem situāciju tādu, kāda tā ir, kad iemācies pielāgoties un saskatīt mirkļa prieku un visa interesantumu, patiešām sajūti brīnumaino Maroku.

Jā, varbūt arī šeit būs cilvēki, kas nepatiks, apniks, taču var pacensties pielāgoties un iegūt patiešām labas emocijas kaut vai no kaulēšanās tirgū. Marakešas pārdevēji patiešām māk pārdot, viņi var kaulēties līdz nelabumam, savas preces pārdošana viņiem ir kā principa lieta. Dažreiz liekas, ka savu preci viņi atdos par pusvelti vien tāpēc, lai kolēģu priekšā neizskatītos kā niecīgi pārdevēji. Pārdevēji šeit ir tikai vīrieši, visi ļoti temperamentīgi.

Palika atmiņā arī tas, ka draugu bariņš sēžot dzer nevis alkoholu, bet parasto piparmētru tēju. Šādu dzeršanu viņi ir pārvērtuši par rituālu, ceremoniju, tādēļ bagātīgu piparmētru tējas buntīti pārlej ar ūdeni un malko no skaistiem, sudraba traukiem ar osiņām. Šim dzērienam piemīt nomierinoša iedarbība, ja to nedzertu, varu iedomāties, būtu vēl dzīvīgāki. Kopumā vietējie ir draudzīgi un ciena tūristus, šeit runā franciski, taču spēj sazināties arī angļu valodā.

Tradicionālais marokāņu ēdiens – tadžīns – burvīgā māla traukā ar kamīna garaiņiem pasniegtais sautējums, kura pamatā ir kuskuss ar jēra gaļu, liellopa vai vistas gaļu, bet ne cūkgaļu, un dārzeņiem, ir sātīgs, pat teiktu kā ziemas harira zupa.

Ar krāsām un smaržām šeit vilina garšvielu klāsts. Uz mājām atvedu safrānu, kurkumu, čili, sezama pastu tahini. Cukini, kartupeļi, bietītes, daudz redzētu un neredzētu augļu – granātāboli, apelsīni, mandarīni, papaja – ir saldāki nekā pie mums, varbūt tādēļ vietējiem tik ļoti garšo saldumi. Viņu piparmētru tēju patiešām grūti dzert, jo, lai arī palūdz nelikt cukuru, tik un tā ieliks. Un visdažādāko augļu kombināciju sula, ko šeit var iegādāties par smieklīgu cenu, ir nereāli laba.

Maroka ir slavena arī ar sieviešu skaistuma eliksīru – argana eļļu –, ko šeit var ļoti lēti iegādāties. Varbūt tādēļ sieviešu sejas šeit ir mirdzošas un līdzenas? Vēl viena lieta, kas man atstāja iespaidu, bija uz kokiem kāpjošās kazas, kas ēd tās pašas argana ogas.

Marokas-teja

Ikviens ceļojums vismaz nedaudz maina cilvēku, bagātina. Ar kādiem ceļojuma iespaidiem vari padalīties? Varbūt atklāji kaut ko jaunu par sevi?

Sapratu, ka māku pielāgoties pie dažādām situācijām, nezināju, ka varu tik sīvi kaulēties. Ar vīru veicām eksperimentu – nopirkām trīs gandrīz identiskas šallītes – vienu pirmajā ceļojuma dienā, bet trešo – pēdējā. Visu cenas kardināli atšķīrās, tātad kaulēšanās mākslā abi ievērojami pilnveidojāmies.

Gadās tā, ka pārdevējs nosauc kosmisku cenu, tu pagriezies un aizej, tad viņš kliedz un neatstājas ar jautājumu bet cik dosi? Kaut ko atbildi, pēc tam viņš tev. Tā var nonākt sākotnējās cenas vidusceļā, bet dažreiz cenu izdodas nokaulēt pat trīs reizes. Citreiz pat nogursti iepirkties – vispirms izvēlies, bet pēc tam vēl jākaulējas, un tā arī 15 minūtes paiet.

Kopumā no Marokas cilvēkiem paņēmu daudz pozitīvas enerģijas, aizmirsu par sadzīvi, darbu. Dzirdēju, ka daži šurp dodas arī desmito reizi – tik ļoti valdzina šī noslēpumainība. Arī es jūtu, ka šī valsts vēl nav līdz galam atklāta, cilvēki nepielaiž tūristus sev tuvumā. Vēlētos ne reizi vien to apmeklēt.

marakesas-krasas

Varbūt vēl vēlies kaut ko piemetināt, padalīties?

Vēlos piemetināt, ka kaut arī cenas ir diezgan draudzīgas, pamatnoteikums tik un tā ir kaulēties, kaulēties un kaulēties. Sākotnējā cena šeit patiešām nav pēdējā, turklāt tūristiem piedāvātu sekot līdzi, lai viņu rēķinos netiktu pierēķinātas neesošas lietas.

Marokāņi patiešām ir labi pārdevēji, viņi māk pievilināt. Sākumā ne reizi vien kļūdījāmies – kad viņi piedāvā apsēsties un nes uzkodas, pienākuma pēc nevēlies izlikties nepieklājīgs, taču vēlāk viņi par to atnes rēķinu.

Maroka-marakesa

Ko novēlētu lasītājiem, kas jau sen kaut kur ir ceļojuši?

Protams, lai ceļotu! Ceļojums vienmēr vismaz uz kādu laiku sniedz labas pārmaiņas. Nekad nebūs tā, ka ceļojums neizdosies. Novēlu, lai nebūtu gaidu, būt atvērtiem, neļaut, lai kādas sadzīves lietas vai tādi sīkumi kā tarakāns izsistu no sliedēm. Novēlu pēc iespējas vairāk izbaudīt!

Arī tavu sirdi jau savaldzināja Maroka? Laiks plānot ceļojumu!