Stāsts sākās pilnībā ne no Šrilankas. Pretēji, aizsāktā saruna ar mūsu senu paziņu pilnībā nesmaržoja pēc eksotikas un meta vien riņķus ap darbiem, kas paveikti un vēl jāpaveic. Pavisam negaidīti sākām runāt par… Ķīnu. Kā viņa pati jokoja “visuresošo valsti”. Viņas interesi izraisīja viens Ķīnas uzņēmums, kas apmeties ne Dzeltenās upes krastā, bet gan… pie Indijas okeāna. Precīzāk Šrilankā. Colombo pilsētā, kurā netrūkst ne budu, ne restorānu, ne augstu ēku. Viens no augstākajiem un modernākajiem – The World Trade Center. Šeit arī apmetusies kompānija, kas atbildīga par valsts infrastruktūru un milzīgu projektu, kura mērķis – jauna ostas pilsēta. Ķīna investē Šrilankas nākotnē – palielina tās platību, berot lielu zemes daudzumu okeānā, lai uz tās vēlāk uzrastos jaunas ēkas. Svarīgākais – loģistikas un taktikas punkts starp Āziju un Eiropu – vieta, kas tiek dēvēta par The gate of South Asia.

world-trade_aero.lv

Interesanti? Mums tāpat! Taču, vai ar to pietiktu, lai paši ķertos pie projekta, kas ar to saistīts? Vēl jo vairāk, neko negaidot sazinātos ar šo kompāniju un… vienotos par interviju? Cilvēki tiešām ir aizraujoši, jo ir tik dažādi! Tā nu aviobiļetes uz salu, kas tiek dēvēta par Indijas okeāna pērli, iegūla mūsu paziņas kabatā… Izaicinājums trīs nedēļām, bet, vai eksotiska atpūta un darbs var kļūt par sinonīmiem?

No debesīm krītoši augļi!

Kartē sala izskatās mazītiņa, taču patības ziņā ir pielīdzināma Latvijai. Tomēr Šrilankā uz katru kvadrātmetru ir teju vai trīs simti iedzīvotāju!

beach_aero.lv

Tūristi dienas parasti pavada viesnīcās. Tas ir Eiropas iedzīvotāju sapnis: saule, palmas, okeāna atspirdzinājums, baseins un… janvāris. Šeit trīsdesmit grādu temperatūrā, no debesīm krītošus augļus iespējams ķert kaut vai Ziemassvētkos vai Jaunajā gadā!

Ceļu satiksmes noteikumi? Par tādiem neko neesam dzirdējuši…

Ierodoties grūtākais bija saprast transporta sistēmas darbības principus. Galu galā samierinies ar to, ka tāda šeit vienkārši neeksistē. Domu par to, ka pats varētu vadīt automašīnu, aizmirsti tikko ieraugi celiņus, kas pārpludināti ar lēnām kustībām nolemtiem un tveicē mirkstošiem autovadītājiem. Tāpēc, ja gribas eksotiku – labāk rāpieties ziloņa mugurā – tie šeit tiek atvesti pat viesnīcu pagalmos. Ja sliecies uz ierasto pārvietošanās variantu – lūkojies pēc vilciena vai autobusa, kas pilnīgi noteikti nekursē pēc saraksta. Autobusus, starp citu, vari ķert arī vienkārši uz ielas. Tie ir neierastas formas metāla kastes ar metāla sēdekļiem un ar aizkariem aizklātām atverēm logu vietā. Vilcieni sākumā šķiet vairāk civilizēti – vismaz durvju vietā nav aizkari, bet tiešām durvis. Tomēr, ātri vien saproti, ka tās gandrīz vienmēr netiek aizvērtas, pat tad, ja vilciens ir kustībā…

tuktuk_aero.lv

Nonācām pie slēdziena, ka vislabākā izvēle iebraucējam – triju riteņu motocikls tuk tuk. Tas, šķiet, ir vienīgais sabalansētais transporta līdzeklis “ieniršanai” šajā neprātīgajā, nekā neierobežotajā plūsmā, kurā, pēc saviem noteikumiem, neapstājoties kustās automašīnas, autobusi, ziloņi un bifeļi, kas velk ratus. Tuk tuk izceļas ar ātrumu un zemu cenu. Tikai to vienmēr vajadzētu sarunāt iepriekš, savukārt norēķināties tikai sasniedzot vēlamo punktu.

Ieraudzīt vai būt ieraudzītam?

Lai arī lielāko daļu laika pavadījām Colombo pilsētā, nevarējām palaist garām iespēju doties uz salas centrā esošo Candy.  Tā ir bijusi valsts un tagadējā tūristu galvaspilsēta, kurā tiek glabāta viena no vērtīgākajām relikvijām – Budas zobs. Zoms izvilkts no pelniem, kur tika sadedzināts Budas ķermenis. Zagts, nīcināts, tomēr vienmēr atgriežas salā… Tomēr, iespēja to ieraudzīt ir tikai reizi gadā – Peraheros festivāla laikā, kad ziloņu muguras tiek uzpostas ar zelta diegiem šūtiem audumiem, bet ielas piepilda oranžā krāsā tērpušies mūki.

Budas_zobs_aero.lv

Tāpat bija vērts doties uz Sigīriju, kur debesīs uzbūvēts cietoksnis, kas ierakstīts pasaules brīnumu sarakstā kā viena no skaistākajām svētnīcām Āzijā. Komplekss atrodas klintī, kurp jākāpj pa kāpnēm. Spirāle lēni vijas debesīs, taču, galva sāk reibt ne no kustības uz riņķi vai skatiem, kas paveras pie horizonta, bet no fresku skaistuma, kas grezno sienas. Pēc vietējo sacītā, tās nav restaurētas no pašiem viduslaikiem.

Sigīriju_aero.lv

Gan pastaigājoties, gan vizinoties ar trīsriteni, neatstāj doma, ka visa sala – tas ir viens liels botānikas-zooloģiskais dārzs. Tikai subjekta un objekta attiecības šeit nav fiksētas – nav īsti skaidrs, vai tu esi vairāk vērotājs vai vērojamais. Stāvi, priecē acis par kokosriekstiem, kas karājas virs galvas, palmā, bet aiz tās palmas – vietējais, kas nevar beigt brīnīties par tavu ādu, kas tik tīri staro…

Liesmainas mutes un debešķīgs saldums par minimālu cenu

Nu, bet vien ar iespaidiem paēdis nebūsi, tāpēc katru dienu nācās sadurties ar vietējās virtuves dīvainībām. Asums reizēm lika savilkties vaigiem, tomēr pamēģināt tiešām ir vērts. Vietējie Šrilankā visbiežāk pārtiek no rīsiem ar kariju. Ja gribas saldāk – gatavo tos ar kokosa pienu. Vietējās kafejnīciņās, protams, iespējams nogaršot arī eksotiskākus ēdienus: čūskas, krokodilus vai bruņurupučus… Tikai tādā gadījumā piedevām ir vērts paprasīt rīsus – tie vislabāk mazina liesmojošo ugunsgrēku mutē. Tomēr, visvairāk gribējās atbrīvot čemodānus no mantām un… piekraut tos pilnus ar augļiem. Pagaršo un saproti, ka dzīve, ēdot augļus no līdzās esošā veikala, ir bijusi vieni vienīgi meli. Šķiet, augļi taču tie paši – banāni, ananāsi, kokosrieksti… taču garša! Ikvienam jānogaršo – saldumi par minimālu cenu. Būtiski ir neaizmirst andelēties!

maistas

Žēl, taču augļu grozu lidmašīnā nepaņemsi, tāpēc vislabākā dāvana mājiniekiem – tēja. Tā ir galvenā valsts eksporta prece, taču tējas vākšana – nogurdinošs darbs, kuru nav iespējams iedomāties bez groza uz muguras, kurš dienas laikā piepildās gandrīz 10 kg smags. Nekādas mehanizācijas – vākšana notiek tikai ar rokām. Atšķirīgām lapiņām – atšķirīgs vākšanas laiks, bet dārgākās tējas aug augstāk, nekā 1 kilometra augstumā. Kas vēlētos nogaršot tēju no debesīm?

tēja_aero.lv

Pārdomu pilna pauze, kas seko pēc garās sarunas un atsveicināšanās

– Ziniet, Šrilanka, visticamāk, nešaubīgi kļūtu par atveldzējumu ikvienai no ikdienas nogurušai dvēselei, neatkarīgi no tā, vai gatavojaties atpūsties vai strādāt. Tur tu saproti, ka aizvien vēl eksistē kaut kas maģisks. Tā ir sala… sala, kurai ir plaša dvēsele. Cilvēku vienkāršība un viesmīlība pakļauj ikvienu. Tur ne vien netrūkst smaidu, bet arī saules, pludmaļu, kas iekļauj okeānus… Dzīvnieki, ko mēs parasti redzam iežogojumos, tur klaiņo džungļos un nereti apmeklē arī vietējos. Un, kur vēl tēju plantācijas un spēcīgais visur virmojošais garšvielu aromāts!…

Un jūs? Vai esat bijuši Šrilankā? Padalieties ar iespaidiem!