Šoreiz ceļojumu stāstos sarunājamies ar Mildu, kura pastāstīs par sevis izaicinājumiem, kāpšanu kalnos, atsveicināšanos no pārpildītām ceļa somām, nonākšanu aci pret aci ar sevi un Kanādu.

mild-7

Milda, vai sen atgriezies no Kanādas? Kā vispār radās doma doties aiz Atlantijas?

No Kanādas atgriezos pirms dažiem mēnešiem. Ceļojums turp uzklupa negaidīti: tā plānošana neilga gadiem un pirms došanās turp nekad nebija nācies lasīt citu ceļojumu stāstus par Kanādu… No otras puses raugoties, nebija arī tā, ka pakarinājusi karti, iebakstīju ar pirkstu, kur pagadās. Nē, ar vīru aizvien pasapņojām par piedzīvojumu, par “citādu” un vēl neiepazītu dzīvi. Gribējās kaut kur aizceļot un justies “kā vietējam”. Izdzirdējām par programmu Working Holiday Canada un, nelolojot lielas cerības, nolēmām piedalīties. Tāds arī bija pats sākums: pamazām sākām ielaist savā dzīvē kalnus, dzidrus ezerus, okeānu, mežonīgos lāčus, vietējos indiāņus, Vankūveru un tās iedzīvotājus. Iesākumā – virtuāli, bet pēc tam arī “kā vietējie”.

milda-11

Tātad, lūgums strādāt un atpūsties Kanādā tika apstiprināts. Vai, kravājot ceļa somas, nesāka uzmākties bailes: kā vienā ceļa somā ietilpināt vasaras sandales un ziemas mēteli? Kur apmetīsities? Kā atradīsit darbus? Vai varbūt tādas problēmas palīdzēja atrisināt programma?

Bailes pirms došanās nemocīja – visu laiku paturējām prātā domu, ka jebkurā mirklī varam atgriezties punktā, no kura visu sākām. Tas vēl vairāk mudina darboties. Un galu galā – kas gan slikts varēja notikt? Pirms lidošanas uz Vankūveru  katru vakaru piesēdām un pārbaudījām Couchsurfing mājas lapu – vēlējāmies, lai ierodoties mūs sagaidītu vietējais. Nenācās vilties – tikām ļoti viesmīlīgi sagaidīti: ar pankūkām brokastīs, ekskursijām pa pilsētu un vienlaikus ar noderīgu palīdzību, meklējot mājvietu un darbu.
Protams, jau no pirmā brīža nācās “pārkāpt” pār daudziem saviem “es” – pat tādiem, par kuriem līdz tam neko pat nenojautām. Nācās iemācīties vairāk smaidīt, ignorēt neveiklību, cīnīties ar tolerances trūkumu un pieveikt neticību saviem spēkiem. Iedvesmu tam smēlāmies no vietējiem, kuri vienmēr ir atslābinājušies, māk priecāties par sīkumiem un spēj ikvienu pieņemt bez iepriekšējas nostājas. Bija brīnišķīgi mācīties!

milda-3

Un dalība projektā? Kāda tā ir? Vispirms – darbi, tad atpūta? Vai atpūta mijas ar darbu tā, ka tie nozīmē to pašu?

Visu gadu strādājām, taču vēlme gūt iespaidus un mērķis pēc iespējas vairāk ieraudzīt nekad neļāva pārpūlēties. Mūsu mērķis nebija papildināt banku kontus, tāpēc tikko bija iespēja dabūt brīvu dienu – kāpām kalnos, gulējām zem klajas debess, ienirām lētu lidojumu biļešu meklējumos vai devāmies uz netālu esošajām vīnogu plantācijām… Kanāda ir pārsteidzoši dažāda, tāpēc centāmies izmantot ikvienu brīvu mirkli!

milda-2

Gadu dzīvot vien ar savu vienīgo ceļa somu skan kā īsts izaicinājums. Kalni, ezeri, cilvēki un viņu smaidi – ko vēl atradāt šajā laikā? Varbūt ir kādi ieteikumi tiem, kas plāno vai jau ir saplānojuši došanos uz šo valsti?

Protams, kad sevi izaicini, atradumi sagaida ne vien apkārtējā vidē, kurā dzīvo, bet arī sevī. Gada laikā sapratu, ka biju bez gala pieķērusies savām lietām, vēl vairāk – ka iespējams iemācīties neapaugt ar tām. Tagad pati smejos, kad atceros, ka pirms aizlidošanas uz lidostu vilku čemodānus ar garderobi visiem četriem gadalaikiem! Bažījos, ka kaut kā trūks, ko nevarēšu tur iegādāties… Kad gads bija aizritējis, nolēmām izmantot atlikušo laiku un paceļot pa Ziemeļameriku un Centrālameriku. Tajā laikā jau gana lielā bagāža papildinājās vēl vairāk un čemodānu vairs nebija iespējams aizvērt. Tāpēc no Kanādas, atšķirībā no Viļņas, devos prom ar paceltu galvu – bez ceļa somas. Paturēju sev pāris mugursomas, bet visu pārējo atdevu draudzenei, kas dzīvoja netālu. Varu ieteikt tikai vienu – nebīties un ņemt līdzi pēc iespējas mazāku ceļa somu… Vēl labāk – mugursomu, kurā ietilps tikai tik, cik iespējat panest.

milda-6

Tagad, kad jau esi te, kā tu domā, vai valstī obligāti jāpavada gads, lai to iepazītu? Varbūt pietiek ar nedēļu un nekādas darba-atpūtas programmas nav nepieciešamas?

Grūti pateikt… Varbūt kādam pietiktu ar pusgadu, citam – ar dažiem mēnešiem, bet trešajam arī gads šķitīs par maz. Zinu tikai to, ka nedēļas laikā tiešām neatradīsi iecienītākās vietas, kurās vēlēsies no rīta iedzert kafiju, nesadraudzēsies ar 93 gadus vecu kaimiņieni un viņa tev nepastāstīs savu dzīves stāstu – cilvēka atvēršanās taču var ieilgt. Tāpat neatradīsi draugus (iespējams tikai paziņas), bet piedzīvojumu, kurus atceroties, pārskrien trīsas, paspēs norisēt daudz mazāk…Lai piedzīvojumi nesaglabātos vien kā iespaidi un kļūtu par daļu tevis, nepieciešams laiks.

Canada

Vai laikā, kamēr biji prom, paspēji sailgoties pēc dzimtās zemes?

Esmu pasaules bērns un varu dzīvot visur. Pasaule ir tik maza, ka daļiņu dzimtās zemes vari atrast jebkurā tās malā, ja vien to vēlies. Protams, bija vēlme pamāt ģimenei ne vien caur datora ekrānu, taču, lai atrastu kaut ko jaunu, reizēm nākas ierobežot attiecības ar to, kas jau sen zināms un pazīstams. Tikai tādā veidā varēsi atgriezties “bagātinājies” un gatavs dalīties.

milda-13

Mēs uz Kanādu devāmies septembrī. Ja būtu iespējams atgriezt laiku atpakaļ, šķiet, lidotu līdzīgā laikā. Rudens un ziema – labs laiks, lai darbotos, bet pavasaris un vasara atklājas viss Vankūveras skaistums. To izložņājām ar velosipēdiem un basām kājām skraidot pa pludmalēm – tajās pastāvīgi noris bungu festivāli… Vakaros, parkos noris kino zem klajas debess, bet pie horizonta klusi domājošie kalni sasniedzami vien 10 min laikā no pilsētas centra… Grūti ieteikt, kad labāk doties, taču Kanāda pilnīgi noteikti ir tik krāsaina valsts, kur vērts ieraudzīt ikvienam.

milda-5

Paldies par sarunu!

Un Jūs? Kurā pasaules malā pavadījāt gadu? Padalieties ar saviem ceļojumu stāstiem ar mūsu lasītājiem! Ar nepacietību vēlamies uzzināt…