Šeit viss ir citādāk – 180 grādu leņķī, Vjetnama – kosmoss!” saņemam ziņu no baristas Gretas. Iepazīsimies – Greta ir meitene, kas tajā pašā acumirklī var sapakot mantas un doties ledainā ziemas nedēļas nogalē pie jūras, gulēt mašīnā, bet vēlāk doties uz darbu un nākamajā rītā jau būt kādā pavisam tālā pasaules malā.

Bet notika tā. Sociālajos tīklos ar acs kaktiņu ieraudzījām fotogrāfijas, kas gāza no krēsliem. Eksotika. Saule. Siltums. Zivis. Vjetnama! Nolēmām, ka par šo kontrastiem pilno jaunatklājumu salu ir jāpastāsta Aero.lv bloga lasītājiem. Tikšanās laikā ar Gretu mainījām 3 dažādas sarunu vietas. Pirmajā reizē baristas stāstījumu mēģināja nozagt vējš, kas pūta caur kafejnīcas durvīm. Otrajā reizē sēdēt mīkstā klubkrēslā šāda stāsta laikā bija pārāk ērti. Un visbeidzot stāstījumu par vjetnamiešiem, kas viens otram frizētavās rauj sirmos matus, noslēdzām kafeinīcā uz bāra krēsliem ar fonā satumstošo Rīgu.

Stāstījuma beigās nelikām punktu. „Es tur patiešām atgriezīšos,” teica Greta. Tāpēc arī šis ieraksts ir veltīts visiem, kas saviem ceļojumiem un piedzīvojumiem nevēlas pielikt punktu.

Vjetnamas_kultura

Gatavojos ceļojumam kopā ar vecākiem un domāju – nu, gan esmu „savārījusi ziepes”.

Greta stāsta, ka ceļojums bija vecāku dāvana. Viņa, kas citu acīs vienmēr ir aktīviste un cita dzīves skatījuma piekritēja, atzīstas, ka īstajiem draugiem bija grūti noticēt, ka viņu draudzene uz Vjetnamu dodas ar ģimenes locekļiem. „Maniem vecākiem patīk atpūta, sadzīviski runājot, all-inclusive, Turcija, Bulgārija, viss čiki un esi vietā. Man tas ir pilnīgi nepieņemami. Dodiet man iespēju ceļot, kāpt kalnos, garšot, vākt kafijas pupiņas, bet tikai ne ar izgāztu vēderu gulēt saulē un malkot kokteiļus. Šī iemesla dēļ lidojums uz Vjetnamu smaržoja pēc viegla izaicinājuma. Pēc izaicinājuma pielāgoties, nevis kā vienmēr ar alkām mesties piedzīvojumā.” Tomēr lidojumam uz Dienvidāzijas valsti jauniete sagatavojās – koferis bija pilns ar draugu ieteikumiem un laba orientēšanās grāmata par Saigonu. „Grāmata atbildēja uz ļoti daudziem dīvainiem, bet dabiski pastāvošajiem jautājumiem, bet par tiem nedaudz vēlāk.”

Izkāpjot no lidmašīnas, apmulsina ne tikai karstums. Aizmirsties piespiež cita dzīve un cita kultūra.

Nolaižoties lidostā un visbeidzot pēc vairākām pārsēšanas reizēm sasniedzot Vjetnamu (starp citu, lidojums bija patiešām ļoti ērts), es, vārda tiešākajā nozīmē, nesapratu, kas notiek. Domāju – kaut kāda komēdija! Pat smējos, tikai varbūt nedaudz sarkastiski. Sazināties ar darbiniekiem angļu valodā bija sarežģīti, bet mācējām krievu valodu, tāpēc nepazudām. Cik zinu, šajā vietā vēsture mums ir labvēlīga – kara laikā Krievija glāba vjetnamiešus, bet Latvija vietējiem nezin kāpēc asociējas ar Maskavu. Tāpēc mūs dēvēja par brāļiem un māsām. Dīvaina situācija, bet, no otras puses, patīkami,” smejas Greta.

Piedzīvojumi turpinājās – lidostas ierašanās zālē uz mums blenza daudz ieinteresētu seju. Domājām, ka varbūt viņi kādu gaida, vēlas satikt. Bija neparasti, jo, paskatoties apkārt, sapratām, ka lidosta ir gandrīz tukša. Visbeidzot nonācām pie secinājuma, ka viņi tur ierodas, lai apskatītu atlidojušos cilvēkus. Viņiem tā ir kā savdabīga izklaide. Šķita, ka esmu nonākusi dažus gadu desmitus atpakaļ.”

Vjetnama_2

Valsts bez ceļa zīmēm, kas zemeslodē griežas ar haotisku satiksmi un asu ēdienu.

Ar autobusu dodoties uz Mũi Né, jau iecienītu tūristu pilsētiņu, Greta un viņas ceļotāju kompānija pētīja klaudzošo apkārtni – Vjetnamas ielas pārvalda motorolleri. „Protams, vispirms laikam būtu jāpiemin, ka Vjetnamā satiksme ir ārprātīga… Vēlies šķērsot ielu? Vienkārši aizver acis un ej, ceri uz labāko. Un es patiešām nejokoju. Vēlāk pie šī vieglā ārprāta pieradām. Taču ne visi spējām pierast pie asā ēdiena: ēdienkartē ir bagātīgs čili vai pho (vjetnamiešu) zupu piedāvājums. Jo tuvāk valsts rietumiem, jo vjetnamieši ēd asākus ēdienus. Kādēļ? Saka, lai izvairītos no saindēšanās, infekcijām, turklāt viņi ir pārliecināti, ka, jo mazāk ēd, jo ilgāk dzīvo,” ar iespaidiem dalās Greta.

Nespēj komunicēt? „Ņam ņam” un tu jau esi ceļā uz restorānu.

Kad raksta sākumā runājām par valodām, lūk, Greta sniedz lielisku piemēru: „Kad esi tūrists jau vairākas dienas un pierodi pie tā, ka ar vietējiem sazināties ir diezgan sarežģīti, īpaši ar taksometru vadītājiem, jo vienkārši vari nonāk citā Vjetnamas pusē, kļūdīties nedrīkst, lai gan viņi saka „labi, labi”, bet jēdziens „labi” nozīmē, ka viņi patiešām neko nesaprot,” smejas Greta. „Visbeidzot mēs viņus pārspējām ar savu gudrību. Vēlamies ēst, ko darīt, kā pateikt? Smejamies un sakām taksometra vadītājam ņam, ņam!”

Kamēr mēs priecājāmies par sauli, kas dejoja uz ķermeņa, vietējās sievietes sargāja savu ādu.

Ar savādumu piepildītā sarunas gaita aizveda pie sarunām par Vjetnamas atmosfēru. „Vispirms būtu jāsāk stāstīt ar to, ka viņi, saskatījušies „Holivudas” filmas, mēģina kopēt rietumu tūrisma un viesnīcu kultūru, nemaz nesaprazdami kādēļ un kas ir jādara, piemēram, pat vienkāršā viesnīciņā sagaida tādi mākslīgi sulaiņi,” smejas Greta. „… no otras puses, tas ir diezgan apburoši, viņi cenšas. Jo ārpus viesnīcas robežām ar higiēnu ir ļoti slikti. Kaut arī viņu domāšanas veids un skatījums uz dzīvi kopumā ir ļoti savdabīgs, tur sievietes ļoti sargā savu ādu no saules. Dzirdējām, ka uztraucas, ka ar nosauļotu ādu tiks uzskatītas par lauksaimniecēm.”

Vjetnama_3

Vjetnamieši novērtē cilvēcīgumu, saka, ka viņiem patīk dabiskums: viņi pieņem cilvēkus tādus, kādi tie ir.

Gretas acīs mirdz labvēlība, kad ar prieku mums lasa Vjetnamas drosmes mācību. Drosme būt par sevi pašu: „Vjetnamas kultūra ir iekarojusi manu dvēseli. Saka, ka viņi nevar ciest, ka cilvēki mēģina viņiem izpatikt. Acīmredzot, arī paši nevēlas kādam izpatikt, viņi pat neko nevēlas ievest (importēt) valstī. Vjetnamieši tic, ka tad pazudīs viņu kultūra. Dīvaini, bet mūs pārsteidza arī neierastais cilvēcīgums: saslima kāds ģimenes loceklis? Viņi par viņu rūpēsies un uz darbu šodien, bet varbūt arī rīt neies.”

Dīvaini likumi, pasakaini garšīgs ēdiens, eksotiski augļi un … slinkošana.

Man, kā kafijas cienītājai, laikam vislielāko iespaidu VAJADZĒJA atstāt kafijas un tējas plantāciju laukiem, bet īstenībā, jā, Vjetnamā ir labvēlīgi apstākļi to audzēšanai, taču vietēji šeit ir pilnīgi sliņķi – viņi vienkārši nemāk realizēt produktu. Nu, tad arī tām kafijas pupiņām šeit piemīt, maigi sakot, „slinka” kvalitāte. Kolēģi, kas strādā ar kafiju, pēc fotogrāfiju ieraudzīšanas laikam augšpēdus nogāzās. Toties sievietes tur ir ļoti strādīgas un strādā ļoti daudz,” valdzinoši domas klāsta barista.

Tomēr kritizēt un nepienācīgi runāt par tradīcijām un kultūru tur nevajadzētu, nebrīnieties – tur joprojām eksistē nāves sods. „Viņi tik un tā mierīgi sēž savās būdiņu terasēs un malko pa bārdu pilošo alu, parasti pēc pusdienām, ap plkst. 4-5, laikam tāpēc, ka ļoti vēlu ceļas. Kaut jūs zinātu, kā pie viņiem dzīve iekarst vakarpusē!”

Viņu galvenais mērķis – dzīvot bez kara.

Mēs, tūristi, varam priecāties par skaisto ainavu un īpašajām izklaidēm, priecāties par viņu netēloto vienkāršību un, smaidot līdz ausīm, laisties ar speciālām slēpēm caur žūžojošajiem džungļiem (starp citu, šo patiešām var piedzīvot, dodoties Taku kalna virzienā), taču vietējie ir atklāti: „Viņi ir noguruši no kara. Un, ja godīgi, reizēm pat ir grūti noticēt, ka valsti skalo dzidrie Binh Chau ūdenskritumi… Protams, tā ir tikai metafora. Visiem ceļotājiem ieteiktu apmeklēt un apmeklēt Saigonu, Delatu. Tās ir pilsētas, kas obligāti jāredz! Kaut gan… es pati ar makšķeri (protams, par sevi lielāku) vēlreiz apstātos pie apburošajām piekrastēm, lai makšķerētu garšīgākās zivis pasaulē. Tiesa, varbūt lasījāt Hemingveja „Sirmgalvis un jūra”? Man šķiet, ka tieši te viņš to zivi arī ķēra,” smejas Greta.

Laikam arī es noķēru zelta zivtiņu, jo uz Latviju atgriezos ar tīrām un gaišām domām.

Vjetnama var būt kā no atklātnītes – ar pasaulē skaistākajām pludmalēm, palmu audzēm. Vjetnama var sveicināt arī no labākā restorāna amplua ar saviem izsmalcinātajiem kulinārijas ēdieniem. Vjetnama var būt haotiska, kaitinoša, vērojoša, mulsinoša un var likt aizdomāties. Tāpēc reizēm mums vienkārši jāņem sava mīļākā mugursoma, vēl kāda platmale, labsirdīgums un vēlme. Pēc sarunas ar Gretu mēs paceļam lūpu kaktiņus un, dzerot pēdējo kafijas malku, vienoti piekrītam – būsim ceļotāji, kas meklē iedvesmojošas brīvdienas un vēl neiepazītus gala mērķus (bez jebkāda punkta)